Pedro Lenz
Vārtsargs esmu es
Romāns
No vācu valodas Bernes dialekta latviešu valodā tulkojusi Ieva Sproģe, Riga
Aus dem Berndeutschen ins Lettische übertragen von Ieva Sproģe, Rīga
Šveices literatūra BaltArt izdevniecība, II sējums
Schweizer Literatur im BaltArt-Verlag, Band II
Pirmais izdevums latviešu valodā, 1. izdevums 2017
Lettische Erstausgabe, 1. Auflage 2017
Visas autortiesības latviešu valodā
Alle lettischen Rechte vorbehalten
ISBN 978-3-9524559-1-3
Cena: 12 CHF / 9 € (plus sūtīšanas izdevumi)
Preis: 12 CHF / 9 € (plus allfällige Versandkosten)
Oriģināls nosaukums / Originaltitel: «Der Goalie bin ig»
© 2010, Der gesunde Menschenversand, Luzern
Vāka ilustrācija: Martinass Vilimavičiuss, Viļņa
Umschlagillustration: Martynas Vilimavičius, Vilnius
Grāmatas dizains: Vita Pauline, Viļņa
Buchgestaltung: Vita Paulinė, Vilnius
Redaktore: Ilona Burka, Rīga
Lektorat: Ilona Burka, Riga
Korektore: Ilze Jansone, Rīga
Korrektorat: Ilze Jansone, Riga
Tipogrāfija: UAB Agentūra „Jungtinės spaudos paslaugos“, Viļņa
Druck: UAB Agentūra „Jungtinės spaudos paslaugos“, Vilnius.
Tikko latviešu valodā izdotais romāns: Pedro Lenca bestsellers «Vārtsargs esmu es»!
BaltArt izdevniecībā klajā nācis otrais darbs sērijā «Šveices literatūra BaltArt-Verlag » – Pedro Lenca romāna «Der Goalie bin ig» tulkojums latviski. No vācu valodas Bernes dialekta latviešu valodā tulkojusi Latvijas Universitātes docente Ieva Sproģe.
Ar nosaukumu «Čia aš varatarius» šis romāns BaltArt izdevniecībā jau tika izdots lietuviešu valodā.
«Vārtsargs esmu es» – der Bestsellerroman «Der Goalie bin ig» von Pedro Lenz auf Lettisch!
Als zweiten Band der Reihe «Schweizer Literatur im BaltArt-Verlag» veröffentlicht BaltArt den berndeutschen Bestsellerroman «Der Goalie bin ig» von Pedro Lenz in lettischer Übersetzung. Für die Übertragung ins Lettische zeichnet die Rigaer Unversitätsdozentin Ieva Sproģe verantwortlich.
Unter dem Titel «Čia aš varatarius» hat von BaltArt das Werk bereits in litauischer Sprache herausgegeben.
Par grāmatu / Das Buch
Šummertāles mazpilsēta Šveices vidienē nav sevišķi pievilcīga – sabiedrības kontrolējošā acs ir modra, likuma roka – gara, savukārt narkotikas ir cieņā.
Tikko atgriezies no cietuma, gados vēl jau- nais, vientuļais un dzīves apbružātais Kīpers «es» – stāstījumā vēsta par savu dzīvi, par vēlmi to Šummertālē atkal ievirzīt normālās sliedēs un iekļauties sabiedrībā.
Viņš atrod gadījuma darbu, iemīlas o ciantē un pat aizbrauc ar mīļoto uz Spāniju, tomēr atkal un atkal ir spiests atgriezties pie pagātnes notikumiem. Romāns ir galvenā varoņa iekšējais monologs, kas, tāpat kā daudzi dzejnieka un rakstnieka Pedro Lenca teksti, veidots stāstījuma formā. Kīpers ir nerimtīgs stāstnieks, naivs un vienlaikus viltīgs šķelmis, kas balansē uz cerības un bezcerības robežas. Viņš dzīvo savos stāstos, iegrimstot tajos arvien vairāk un piedzīvojot vilšanos. Tā pama- zām noskaidrojas, kā šķietamie draugi viņu piekrāpuši un ievilkuši daudz lielākā afērā, padarot par galveno grēkāzi.
Bernes šveiciešu dialektā sarakstītais, narkotiku fonā ritošais mazpilsētas stāsts «Vārtsargs esmu es» ir rakstnieka Pedro Lenca izcils literārais sniegums – pilns traģikomiskas smeldzes.
Ieva Sproģe to līdzvērtīgi iztulkojusi, ļaujot personāžiem runāt viņu vecumam un sociālajai grupai atbilstošā sarunvalodas slengā. Šveicietis Kīpers tikpat labi varētu būt kāds no «Latviešu stāstus» turpinošiem personāžiem un dzīvot Latvijā.
Autors / Der Autor
Pedro Lencs (Pedro Lenz *1965) – dzejnieks, rakstnieks, viens no populārākajiem Šveices mūsdienu autoriem. Viņa bestsellers «Vārtsargs esmu es» («Der Goalie bin ig») tulkots daudzās valodās, inscenēts uz teātra skatuves un kino ekrāna, saņemot nedalītu publikas atzinību. BaltArt izdevniecība to jau izdevusi lietuviešu valodā ar nosaukumu «Čia aš varatarius». Lietuvā radīts arī romāna skatuves variants.
Pedro Lencs ir dzimis un audzis Langentāles mazpilsētā, Bernes kantonā Šveicē. Pēc skolas viņš ir apguvis mūrnieka amatu, vēlāk ieguvis vidējo izglītību un dažus semestrus Bernes Universitātē studējis spāņu literatūru. Kopš 2001. gada Lencs darbojas kā neatkarīgs autors.
Rakstnieks dzīvo Oltenā, tur viņam kopā ar diviem draugiem pieder restorāns, tajā, tāpat kā citviet, autors ieklausās vienkāršo cilvēku sarunās. Lencs sacer tekstus teātriem un Šveices Radio, raksta slejas avīzēm. Līdzās daudziem citiem apbalvojumiem par romānu «Vārtsargs esmu es» rakstnieks saņēmis Bernes Literatūras balvu un Šveices Šillera fonda balvu.
Foto: Daniel Rihs, Berne
Pedro Lenz
Grāmatas ieskats / Textauszug
1.
Vispār jau tas sākās daudz agrāk. Bet tikpat labi es varētu teikt, ka tas sākās jau tai pašā vakarā, dažas dienas pēc tam, kad tiku laukā no Vicas (1).
(1 Vica vai Vicvila – ieslodzījuma vieta (Witz/Witzwil))
Aptuveni desmitos, varbūt pusvienpadsmitos – kāda tam nozī- me. Katrā ziņā baigi auksts, kodīgs vējš. Šummertāle. Novembris. Un mana sirds tik smaga kā veca, slapja grīdlupata.
Es tātad dodos uz Mezonu ieraut ka ju ar „jumtiņu“.
Cietuma „pensija“ jau bija notriekta, nemaz nepamanot, kur un kā. Tātad, toreiz – es bez piķa, bet ar nepieciešamību pēc ka jas ar piešprici, mazliet sabiedrības un pāris sarunbiedriem.
Kā jau teicu, tukšajās kabatās tikai pāris cigarešu un nedaudz sīcenes. Bezcers, pilnīgs naudas trūkums. Gaidīju, ka man tiks atdots viens parāds. Iestāsti kādam, kad esi tikko iznācis no ķurķa, ka tev baigi noderētu skanošais, bet esi galīgi tukšā. Kuru tas interesē?!
Tātad es Mezonā iekšā, pasūtu ka ju ar „jumtiņu“, tad Regula man prasa, vai es varot samaksāt.
Nav slikts jautājums, ja tā padomā. Zini ko, Regij, nevelc garu- mā, vispirms atnes, es viņai saku, tad skatīsimies tālāk!
Tu nu gan esi mūžīgais pļāpa, viņa atbild un atnes dzeramo.
Neizlaidu caur kasi, viņa piebilst un uzlūko mani tā, pat īsti nezinu, kā, bet citādāk nekā parasti, ar bišku lielākām ilgām acīs vai kaut kā tamlīdzīgi. Nav ne jausmas, kā jūtas citi, bet mani tas sasilda līdz sirds dziļumiem, kad mani tā uzlūko tāda sieviete kā Regija.
Paldies, Regij, tu esi mīļa. Es samaksāšu, aizlūdzot par tevi.
Man esot jāpārtrauc tā izrunāšanās un, lai es to neizveidojot par ieradumu, viņa saka, jo, ja Peše uzzinās, ka ka ju neiesitu čekā, būs nopietnas problēmas. Es pats zinot, kāds Peše varot būt.
Regula, viņa ir forša, uzslavas vērta, savējo dēļ viņa samelojas, vienkārši pasaka, ka tagad nelaidīs caur kasi, gan jau neviens nepamanīs, bet tas Peše, saimnieks, jau vispār īsti netver laukumu, un Kīperam ir ka ja ar piešprici, un punkts.
Man jau sen bija skaidrs, ka Regulai sirds ir īstajā vietā. Bet tajā vakarā viņa man sāka patikt arī citā ziņā.
Tas visumā ir baigi jocīgi – jau gadiem tu pazīsti kādu sievieti, un tu daudz nedomā, un tad pēkšņi, ak, Dievs, pēkšņi viņā kaut kas ir. Jā, taču, pēkšņi viņā ir kaut kas, kaut kas tāds, kas tevi pa- dara nervozu, pēkšņi viņa tev patīk. Kas gribēs – sapratīs. Man, godīgi sakot, bija daudz neatbildētu jautājumu. Taču tajā vakarā man kļuva aktuāls vairs tikai viens: vai vispār ir iespējams, ka Regula un es šajā dzīvē kādreiz kļūsim par pāri?
Paklau, Regula, es vēršos pie viņas, vai es varu tev lūgt mazu pakalpojumu? Vai vari līdz pirmdienai aizsist piecdesmitnieku? Zini, man vēl ir diezgan daudz līdzekļu, taču ne tagad pie rokas, problēma ar imagināro ienākumu aprēķinu, tu saproti, ko es domāju.
Un atkal viņa uz mani tā skatās. Es Vicvilā neko neesot izmainījies, viņa saka, un nemaz neliekoties, ka es tur esot pavadījis gandrīz gadu, jo, kad manī paklausoties, es esot precīzi tāds pats muldoņa kā agrāk.
Neplēs jokus, Regij. Par to tev nav ne jausmas. Tu nezini neko ne par mani, ne par Vicvilu. Un tā arī ir labāk. Priecājies par to. Un, kas attiecas uz skanošo, tad es nevēlos lūgties, it īpaši tev, tāpēc izlem pati, vai tev ir piecdesmitnieks, un, ja nav, tad paprasīšu tev ko citu. Tas arī viss.
Viņa man iedeva piecdesmitnieku – salocīja un bez komentāriem iebāza krūšu kabatiņā. Es paņēmu viņas roku, noskūpstīju delnu un teicu, ja tev tagad nebūtu jāstrādā, es tevi pa taisno savāktu uz mājām un ņemtu priekšā, es zvēru, es tevi padarītu laimīgu.
Es tiešām esot traks muldoņa, viņa man saka un pasmejas, un arī es mazliet pasmaidu. Bija labi atkal pasmieties, tiešām labi. Pēdējā laikā man patiešām ir bijis maz iemesla smiekliem.
Kad ka jas piešprice bija cauri, devos uz spāņa krogu, lai paskatītos, vai tur vēl ir kas ēdams. Un tur tiešām vēl šo to varēja dabūt, par spīti vēlajai stundai. Pako pagatavoja man zivi un uzsildīja rīsus. Tas bija tieši tas, kas vajadzīgs.
Viņš gribēja zināt, kur es esot bijis pazudis, neesot mani redzē- jis veselu mūžību.
Galera, es teicu, saproti, spaidu darbi, – Alkatraza, un ar rokām parādīju sejai priekšā restes.
Viņš tikai lēnām pakratīja smago galvu un savilka lūpu kaktiņus. To šie spāņa krogā prot, viņi sajēdz, kad pārjautāt, un kad – ne.
Paklau, Pako, vai neesi gadījumā manījis Ulī vai Martu? Nē? Vai šie te nav rādījušies? Tad neko. Starp citu – super, rīsi ir riktīgi labi, jūs te gatavojat pa pirmo.
Gracias, Quiper, viņš teica. „Quiper“ nāk no angļu valodas un nozīmē to pašu, ko „kīpers“ – vārtsargs, taču tā, kā to saka Spānijā. Paldies, viņš manu uzslavu ar prieku nodošot tālāk virtuvē, un ar savu lielo, mierīgo roku Pako ielej vēl vīnu, atsaucot man atmiņā tēva roku, kuram gan ne vienmēr bija nosvērts un mierīgs raksturs, bet dažkārt šāda mierīga roka. Navarras sarkanvīns glāzē – viens no labajiem. Kaut arī, ja man būtu iespēja izvēlēties, labāk būtu ņēmis puskaroti brūnā šķidruma. Tajā pašā laikā es zināju, ka jābeidz, ka reiz jāpieliek punkts visiem šiem sūdiem un visai šai nožēlojamajai lietai. Ir taču lo iski: nevar tak visu dzīvi dzīties pakaļ kārtējai devai, visu dzīvi tikai gaidīt, līdz tā atkaliebliezīs paurī un ziemas vidū kā karstu vasaras vēju cauri vēnām pūtīs siltumu.
Tad tu neesi Ulī redzējis? Es viņu meklēju, man viņam kaut kas jāpajautā, kaut kas svarīgs.
Nē, saka Pako. Nē, viņš jau ļoti sen šo neesot redzējis, vismaz ilgāk par nedēļu. Nabaga Ulī. Droši vien šim esot problēmas.
Ulī, es atvainojos, ir muļķis. Bet Pako es to nesaku, jo tas ir tikai starp mani un mani, un to es nedrīkstu izpaust nevienam, pat ne pašam Ulī. Taču kaitina, ka uz to stulbo pakaļu nekad nevar paļauties. Nekad! Nemaz!
Labi, viņš man sagādāja mitekli, tas man jāatzīst – es dzīvoju šajā ložā tāpēc, ka viņa tēvam ir sakari namu pārvaldē vai sazin kur vēl.
Bet, sorrī, tā būda nepieder Ulī – es par to maksāju īri. Tas ir, es gribu teikt, paldies, Ulī, liels paldies, liels sirsnīgs paldies, un tūkstošreiz paldies, bet tam nav nekāda sakara ar mūsu biznesu. Ja tu draugam esi apsolījis tajā un tajā dienā atdot naudu, kuru vēl esi parādā, tad arī parūpējies, ka šajā dienā tā tev arī ir, vai arī tu viņam piezvani, uzraksti pāris rindiņas vai nosūti ziņu, es nezinu, nu, kaut ko, bet nenosvīsti tā vienkārši no laukuma!
Es paskatījos sienas pulkstenī, kam līdzās karājās izbalējis Real-Madrid vimpelis, piestiprināts pie viena paneļa ar neona lampām. Jau pusdivpadsmit. Vēl vienu Veterano, pēc tam uz mā- jām, es domāju. Suņa laiks. Ielej man vēl vienu brendiju, bet kārtīgu, Pako, es tevi lūdzu, ārā atkal ir auksts.
Jokaini, ka pie spāņa ir tik maz cilvēku, ir taču piektdiena. Pāris jauniešu, kas spēlē galda futbolu, un pāris pļāpājošu veču, visa publika. Un es, nez ko gaidot.
Vecīt, dari kaut ko, pasāc ko beidzot, es sev teicu. Un pasūtīju vēl vienu brendiju. Labi gan, ka Regula iedeva to piecdesmitnieku. Ja makā kaut kas ir, tu esi pavisam cits cilvēks. Bet, ja es Ulī tik drīz nesadzīšu rokā, Regulai vēl būs jāpaciešas, līdz viņa ko dabūs atpakaļ.
Tā prātojot par Regulu, man pēkšņi acīs saskrēja asaras. Pats nezinu, kādēļ, šausmīgi neērti tā, vienam pašam sēžot pie galda, pie ksēt, ka pa īmi tek asaras.
Hei, Kīper, uz mājām!
Pako sieva. Kad nonāk tiktāl, tā ir viņa, kas pieliek punktu. Pako ir par mīkstu, viņš nejēdz savu iestādi laicīgi aizvērt, izspiest pār lūpām, ka jāslēdz. Bet viņa gan.
Saņēmos, saberzēju acis, it kā tās būtu iekaisušas, samaksāju un devos prom, mājas virzienā. Es tomēr neizvēlējos īsāko ceļu, nebūt ne, es gribēju vēlreiz paiet garām Mezonam, paskatīties, varbūt arī Regula kā reizi beidz darbu. Pagalmā uzvilku vēl vienu dūmu, pievērsies sētas durvīm, cerot, ka pa tām iznāks viņa. Krogā vēl dega gaisma. Cik labi būtu kaut uz brīdi viņu ieraudzīt vēlreiz, es domāju. Stāvēju tumsā zem nojumes. No ielas puses mani nevarēja redzēt, no autostāvvietas, par laimi, arī ne. Arī Badijs viņu gaidīja. Viņš sēdēja savā vā ī, bija viņas džeks, o ciāli. Badijs savāca Regulu pēc darba, jo viņam piemita tāda funkcija, jo tā dara, kad ir draudzene, kura ir o ciante, un, ja grib būt drošs, ka viņa droši tiks mājās. It īpaši, ja viņa strādā tādā vietā kā Mezons, kur apgrozās tādi sabiedrībai bīstamie kā es un, pasarg ̓ Dievs, kas vēl ļaunāks.
Apsveicu, Badij, tu visu kontrolē, kontrolē savu vā i, kontrolē savu draudzeni, kontrolē savu frizūru, Badij, kontrolē asinsspiedienu, esi šefs, Badij, par visiem simt procentiem, Badij, viņa ir tavējā, tu visu izčeko, tu viņu izčeko, bravo, bravo, bravo, Badij, tu, mīkstais, tad gan es beidzot nospļāvos. Man tur un toreiz ne- bija nekā – ne tiesību, ne iespēju, ne naudas, nekā. Gribēju tikai nejauši paiet garām, kad viņa iznāk no ēkas, un teikt: Paskat, Regula? Tu arī dodies mājās? Uz kuru pusi tev jāiet, Regij? Ejam, es tevi pavadīšu. Nē, nav nekāds līkums, iedomājies – nē, tik tiešām, tas man nav apgrūtinājums. Es taisni uz to pusi gribēju iet.
Un pa ceļam es tad tā mazliet noslēpumaini klusētu. Tas parasti atstāj labu iespaidu. Jo īpaši, ja visu dienu ir bijis jāapkalpo, pusvienos no rīta nevajadzētu vēl mē ināt piebāzt viņas pauri ar gudrībām. Tad jāprot paklusēt, klausīties, ja viņa kaut ko stāsta un arī – ja viņa nesaka neko. Un tad vēlāk, pie viņas dzīvokļa, īss apskāviens un bučas uz vaigiem, un pēdējā bučiņa pussekundi ilgāk, tikai mazliet ilgāk par parastu atvadu buču. Tad prom. Tad apgriezties un vēl ātri pamāt ar roku.
Tā es būtu darījis, tā, lai viņa padomātu, ka tas gan ir labais džeks, tas Kīpers. Tikko kā sabijis gadu aiz restēm un bez naudas, bet toties ar manierēm. Kāpēc viņš pie pēdējā atvadu skūpsta tā vilcinājās? It kā gribētu turpināt? Bet varbūt man tikai tā likās?
Tieši tāda veida pārdomas jāizraisa, atvadoties no tādām sievietēm kā Regula. Šādas domas viņu vēl kādu laiku iepriecinātu. Diemžēl tās bija tikai manas domas. Un tur ēnā savā uztjūnētajā Toyota Celica sēdēja Badijs, diezgan spēcīgi iebliezis audiosistēmu un droši vien arī apkuri. Un es te salu viens pats šajā vējainajā stūrī gluži kā slims teļš ziemā – nevajadzīgs un bez mūzikas.
Ei, Kīper, kas notiek? Ko tu šeit vēl dari? Gaidi plaušu karsoni? es teicu pats sevun gāju mājās kā parasti – viens pats …
Pasūtiet tagad / Jetzt bestellen
BaltArt-Verlag
BaltArt GmbH Switzerland
Daniel Sägesser
Hopfenweg 14
CH-3007 Bern
Tel. +41 79 221 42 38 (Schweiz)
oder +372 5 382 75 00 (Estland / EU)
Cenas / Preise: 25 CHF / 20 €
(plus jebkādas piegādes izmaksas / plus allfällige Versandkosten)
Grāmatnīcas atlaide
Grāmatnīcas var veikt pasūtījumus šeit. BaltArt piešķir grāmatnīcas atlaidi 1/3 apmērā no galīgās mazumtirdzniecības cenas € vai CHF, pieskaitot piegādes izmaksas.
Grāmatas tiks nosūtītas kopā ar rēķinu.
Buchhandelsrabatt
Buchhandlungen können hier ihre Bestellungen vornehmen. BaltArt gewährt einen Buchhandelsrabatt von 1/3 des Endverkaufspreises in € oder CHF, zuzüglich Versandkosten.
Die Bücher werden zusammen mit einer Rechnung zugestellt.